Zigis Ostelis, AS UPB ēku konstrukciju būvinženieris, metāla konstrukciju būvinženieru nodaļas vadītāja vietnieks, pērn saņēma Būvindustrijas lielo balvu kategorijā Gada inženieris. Viņš ir punktuāls, neatlaidīgs, ar tehnisku prātu apveltīts jauns inženieris, kam sirdī jau kopš bērnības mājo radošums un aizrautība ar futbolu.

Pērn tikāt atzīts par Gada inženieri. Kā pēc balvas saņemšanas mainījusies jūsu ikdiena?

Nekā (smejas)… Uzticēšanos un paļaušanos uz manu kompetenci no darba devēja puses jutu arī līdz balvas saņemšanai, tāpēc nevaru teikt, ka šī atzinība ienesa būtiskas pārmaiņas manā dzīvē. Šo balvu drīzāk uztveru kā novērtējumu savam līdzšinējam darbam. Tā parāda, ka mans vairāku gadu garumā veiktais darbs ir atzīts par noderīgu un labu. Cilvēki to ir novērtējuši, un, kas svarīgi, ir tapis kaut kas jauns un paliekošs.

Balvas pieteikumā jūs tikāt raksturots kā neatlaidīgs, punktuāls cilvēks ar nemitīgu vēlmi sevi pilnveidot. Vai inženiera profesijā tas ir būtiski?

Šajā profesijā nemaz nevar citādi! Vienmēr ir jāattīstās, jāredz jaunas lietas, jauni risinājumi. Tu nekad nedrīksti būt paviršs, pieļaut kļūdas, jābūt ļoti punktuālam. Inženiera profesija kļūdas nepiedod. Vienmēr jāpatur prātā, ka mūsu projektētajās ēkas atradīsies cilvēki, tāpēc tām jābūt drošām un arī estētiski pievilcīgām.

Un neatlaidība?

Arī neatlaidība ir svarīga. Mums bieži vien jāmeklē nestandarta risinājumi, kas prasa laiku un pacietību. Protams, var palikt pie vienkāršāka risinājuma, tādējādi zaudējot sākotnējo arhitektonisko ideju, bet var neatlaidīgi un spītīgi meklēt risinājumu, kas ļaus īstenot pat vistrakākās arhitektu idejas.

Man ir svarīgi iegūt sajūtu, ka esmu rūpīgi izpētījis situāciju, atradis risinājumu, kas gan funkcionāli, gan estētiski ir labākais, ko varēju piedāvāt, nevis apstājies pie pirmā puslīdz derīgā risinājuma. Inženierim jābūt pārliecinātam par katru viņa piedāvāto risinājumu, jāzina, kāpēc konkrētā situācijā rīkojies tā un ne citādi.

Un jūs savā darbā tā rīkojaties, lai varētu īstenot arhitekta radīto ēkas projektu?

Jā, protams! Es varbūt neesmu pats ātrākais inženieris, bet vienmēr iedziļinos konkrētajā situācijā, lai iespēju robežās atrastu labāko risinājumu. Labāk patērēju vairāk laika, bet esmu pārliecināts par paveikto.

Kā jūs definētu, kas ir labs inženieris?

Labs inženieris ir tāds, kuram piemīt jau pieminētās īpašības. Viņam jābūt punktuālam, neatlaidīgam. Labam inženierim vienmēr jāredz pamatojums, jābūt pārliecinātam par konkrēta risinājuma izmantošanu, lai pēc tam būtu gandarījums un lepnums par paveikto. Bieži vien labākais risinājums izskatās pavisam vienkārši. Paskatoties uz rezultātu, no malas šķiet, ka tur jau nekā īpaša nav, bet patiesībā kāds ir ilgi un dikti domājis, lai tas izskatītos tieši tā. Būvinženierijā vienai problēmai var atrast visdažādākos risinājumus, bet vērtība un lielākā māka ir atrast visvienkāršāko risinājumu.

Šāds risinājums arī izmaksu ziņā ir labākais?

Protams, arī par izmaksām jādomā. Tā kā mans darbs ir piesaistīts rūpnīcai, metālkonstrukciju ražotnei, izmaksas ir ļoti svarīgs faktors. Tas ir arī klientu interesēs, jo mēs varam atrast dārgu risinājumu, bet klients to nevarēs atļauties, līdz ar to nāksies atkal meklēt kādu citu, lētāku risinājumu.

Šķita, ka galvenokārt projektējat Skandināvijas tirgum, bet izrādās, ka daudz strādājat arī tepat Latvijā?

Ar Skandināvijas tirgu sākām strādāt krīzes gados. Kad pasūtījumu Latvijā faktiski nebija, UPB grupa sāka meklēt pasūtījumus ārpus valsts robežām. Principā inženierim jau vienalga – tu sēdi šeit un projektē ēkas kaut vai visai pasaulei. Protams, katras valsts saistošie likumi un normatīvi gan jāpārzina.

Vai ir būtiska atšķirība, projektējot ēkas Latvijas un Skandināvijas tirgum?

Ir jāņem vērā valsts būvniecības tradīcijas, bet principā nav atšķirības. Varētu teikt, ka Skandināvijas tirgus ļāva mums pievērsties arī vērienīgu, lielu ēku projektēšanai.Tur sākām ar noliktavām un daļējas atbildības mazākiem projektiem, līdzīgi, kā jau bijām darbojušies tepat vietējā tirgū, kur tikai paretam gadījās kāda trīs līdz piecu stāvu ēka. Šī sadarbība ļāva mums apgūt pilnīgi citus konstrukcijas tipus.

Vai labprātāk projektējat vērienīgas dzīvojamās un biroja ēkas?

Inženierim izaicinošas var būt arī nelielas lauksaimniecības tehniskās ēkas. Man pašam ir nācies projektēt graudu kalti. Šādām ēkām ir cita specifika, no malas neviens īsti neredz izmantotos risinājumus, bet arī šādās ēkās ir daudz izaicinājumu: dažādas iekārtas, vibrējoši aparāti, konstrukcijas, maz vietas, kur mašīnām jāizbrauc cauri un tā tālāk. Šeit nav tik daudz jādomā par estētisko pusi, bet gan par to, lai viss būtu maksimāli funkcionāli. Protams, arī lielo dzīvojamo un biroju ēku projektēšana ir interesanta. Un, tiekoties ar Būvindustrijas lielās balvas pretendentu vērtētājiem, prezentēju risinājumu – mezglu, ko izmantojām daudzstāvu biroja ēkas projektēšanā. Tā bija tipiska ēka ar vairākiem stāviem, katrā stāvā šis pieslēgumu mezgls ar dažādām modifikācijām atkārtojās. Šādām ēkām ir iespaidīgs vēriens, apjoms, ar kādu nākas strādāt, bet izaicinājums šeit nav tik liels, jo vairāk vai mazāk ir skaidrs, kur kam jāatrodas. Turpretim industriālās ēkās arī pašam ir iespēja konstruēt, kādus mezglus kur novietot, neesam tik strikti ierobežoti no arhitektoniskās puses. Ne tikai ēkas veids nosaka interesantumu, bet arī atsevišķas nianses, kas rada izaicinājumu. Man drīzāk patīk periodiski pārslēgties no lielākām uz mazākām, no dzīvojamām uz industriālām ēkām, lai neiestājas rutīna.

Cik gadus darbojaties šajā profesijā?

2007. gadā, pēc 4. kursa augstskolā, noslēdzu darba līgumu. Bet ar UPB grupu man ir saistība jau kopš vidusskolas beigšanas, kad bija iespēja pieteikties UPB izsludinātai stipendijai studijām universitātē, – mēs ar klasesbiedru pieteicāmies, un abi to arī ieguvām. UPB maksāja mums stipendiju, kamēr studējām. Pēc 3. kursa kā tehniķis izgāju praksi projektēšanas birojā RK Metāls (UPB meitasuzņēmums). Tad sapratu, ka skola no realitātes ievērojami atšķiras (smejas), daudz ko nācās apgūt praksē, ar teorētiskajām zināšanām vien nepietika. Taču man patika.

Kad pabeidzu 4. kursu Rīgas Tehniskajā universitātē, vēlējos atrast darbu Rīgā, jo šķita (droši vien tāpat kā daudziem), ka te ir daudz plašākas iespējas. Sākumā sazinājos ar UPB, vai viņiem nav kādas vakances, bet tolaik viņi Rīgā neko nevarēja man piedāvāt, taču pēc kāda laika piedāvāja darbu RK Metālā, kur jau iepriekšējā vasarā biju praksē. Tā ironiski sanāk – gribēju savu karjeru būvēt Rīgā, bet sanāca atgriezties mājās, jo RK Metāla birojs atrodas manā dzimtajā pilsētā Grobiņā. Tagad ar šo iespēju un lēmumu esmu ļoti apmierināts. Būvinženiera profesijā tu vari atrasties jebkurā vietā un projektēt kaut vai pludmalē, ja vien ir internets, un es esmu ļoti priecīgs un lepns, ka varu strādāt tieši Grobiņā.

Savulaik apsvērāt iespēju kļūt par arhitektu, vai nenožēlojat, ka izvēlējāties būvinženiera profesiju?

Atklāti sakot, beidzot vidusskolu, man nebija ne jausmas, ko es vispār dzīvē gribu darīt. Kad bija pienācis laiks stāties augstskolā, domāju, kura varētu būt man tīkama, pietiekami prestiža un labi apmaksāta profesija, turklāt svarīgi, lai darba rezultāts būtu kaut kas paliekošs. Tā kā radošas lietas mani aizrāvušas jau kopš bērnības, kad apmeklēju zīmēšanas pulciņu, nonācu pie diviem variantiem – arhitekts vai būvinženieris. Lai iestātos arhitektos, vajadzēja kārtot iestājeksāmenu zīmēšanā, tāpēc pirms tam nācās atkal iet kursos un zīmēt ģipša galvas (smejas). Man veicās labi, iestājeksāmenā dabūju 7, bet ar to nepietika, lai tiktu budžeta grupā. Tā nu sanāca, ka būvinženieros tiku budžetā. Katrā ziņā šo profesijas izvēli nenožēloju. Un kāpēc lai nožēlotu, ja man ir izdevies sasniegt mērķus, kurus līdz šim esmu sev izvirzījis?

Varbūt vecumdienās pievērsīsieties mākslai? Ģipša galvu zīmēšanā roka jau ir ietrenētā…

Kāpēc gan ne? Arī Uldis Pīlēns ir pievērsies mākslai. Nesen apmeklēju viņa izstādi. Katrā ziņā tehniskajām zināšanām un iemaņām pielikt radošo pusi, manuprāt, ir vieglāk nekā otrādi. Tehniskās prasmes un zināšanas man jau ir, gan jau radošums nekur nepazudīs. Patiesībā jau tagad kopā ar dzīvesbiedri izdomājam šo to radīt sev un savai dzīvesvietai. Esam kopā gleznojuši, veidojuši mēbeles un interjera lietas. Bieži vien mēbeles, kādas vēlamies, nevar nopirkt, tad nu paši un arī ar meistaru palīdzību mēģinām īstenot savas idejas. Turklāt mana draudzene ir pabeigusi mākslas skolu, tā ka radošuma manā dzīvē netrūkst.

Tad jau jūs varēsiet kopā veidot izstādes.

Jā, mēs esam tāds radošais tandēms! Idejas mums dažkārt ir trakas (smejas).

Un kā ir ar trakām arhitektoniskām idejām ēku būvniecībā, vai labprāt tās īstenojat?

Sākumā parasti ir nopūta: «Tā… kā mēs tagad šito dabūsim gatavu?», bet tas ir tāds foršs izaicinājums. Turklāt tad, kad arhitekta projekts nonāk līdz mums, īsti vairs nav atpakaļceļa, ir jāmeklē risinājumi, lai šīs idejas īstenotu. Reti ir tādi gadījumi, kad mēs – būvinženieri – varam līdzdarboties jau arhitektoniskās vīzijas izstrādē, pārsvarā saņemam gatavu arhitekta projektu, un atliek vien palauzīt galvas, kā to īstenot. Kaut ko pamainīt gadās tikai ārkārtas gadījumos, kad tiešām nav citu risinājumu.

Vai ir gadījies, ka veidojas konfliktsituācijas ar arhitektiem?

Cenšos ar visiem sadzīvot (smejas). Konflikti katrā ziņā nav gadījušies. Reizēm arhitekts ir paredzējis, piemēram, lielus, skaistus logus, bet krusteniskajām saitēm (kas tiek izmantotas ēku stabilitātei) īsti nav vietas. Šādos gadījumos mums jāmeklē kompromiss un labākā vieta, kur šīs saites novietot. Lielākoties jau arhitekti to saprot, tas ir normāls darba process.

Iepriekš intervijās esat minējis, ka cenšaties strādāt tā, lai naktīs varētu mierīgi gulēt. Kā jums izdodas atslēgties no darba?

Man palīdz apziņa, ka esmu atradis piemērotāko risinājumu, veicis aprēķinus tā, lai būtu pārliecināts par sava darba kvalitāti. Tāpēc es labāk ilgāk pasēžu darbā un visu rūpīgāk pārrēķinu, lai pēc tam nav jātaisnojas, ka pietrūka laika atrast labāku risinājumu. Tas ir nepareizi, inženieris tā nedrīkst darīt.

Jūs arī spēlējat futbolu, pat piedalāties amatieru sacensībās. Vai tas palīdz atslēgties no darba?

Ar futbolu aizraujos jau kopš vidusskolas laikiem – kādus padsmit gadus. Nu jau ar komandu SC Grobiņa spēlējam Latvijas čempionāta 1. līgā, kurai var piedēvēt pusprofesionālu statusu. Šosezon diezgan daudz laika tiek veltīts futbolam, jo iepriekšējā sezonā mēs startējām 2. līgas čempionātā un uzvarējām, ieguvām tiesības piedalīties 1. līgas čempionātā, kur spēles un sacensību gars ir daudz nopietnāks, tāpēc arī nākas vairāk laika atvēlēt futbolam. Turklāt mūsu komandā esmu ne tikai spēlētājs, bet arī menedžeris. Katrā ziņā man īsti nav laika sēdēt uz dīvāna un garlaikoties. Un sports man allaž bijis svarīgs, bez tā nespēju iedomāties savu ikdienu. Savā ziņā tas noteikti palīdz atslēgties no darba jautājumiem.

Kādas bija izjūtas, šā gada Būvindustrijas lielās balvas ceremonijā noraugoties no skatītāju rindām?

Jutos mierīgs. Kad devos turp pagājušajā gadā, sākumā arī biju mierīgs, bet, kad sāka izsaukt nominantus, pats no sevis sākās stresiņš, un prātā klejoja doma: nē, es negribu aizbraukt projām tukšām rokām! Šogad varēju ar vēsu prātu tajā visā noraudzīties, vērtēt, kā veicies citiem.

Ko jūs ieteiktu topošajiem inženieriem?

Noteikti ieteiktu pievērsties šai nozarei, jo tā sajūta, ka esi paveicis kaut ko lietderīgu, ir lieliska. Inženiera ikdiena ir aizraujoša un interesanta, tā mudina mūs domāt, meklēt atkal jaunus un jaunus risinājumus. Ir gluži kā tajā reklāmā, ka tie, kas mācījušies inženierzinātnes, darba sludinājumus nelasa. Mēs arī meklējam inženierus visu laiku. Turklāt, raugoties perspektīvā, cilvēkiem jau vienmēr vajadzēs, kur dzīvot un strādāt, tā ka mums – būvinženieriem – darba netrūks.

 

Intervija lasāma žurnāla “Būvinženieris”  2017.gada oktobra numurā (Nr.58)

 

 

Dace Rozenšteina

 

Foto: no Ziga Osteļa personiskā arhīva